Leonīds Leimanis started his creative career as a theatre actor, and played the main role in the first Latvian sound film Daugava (1934, dir. Aleksandrs Rusteiķis). After spending several years on the film sets of other directors, Leimanis debuted in directing as a co-director to Pāvels Armands on Frost in Springtime (1955). Leimanis could be accused of political naïveté in portraying the newly formed nation of Soviet Latvia, but not for a lack of a feel for life.

Radošo darbību sācis kā teātra aktieris, Leonīds Leimanis tēloja galveno lomu pirmajā latviešu skaņu filmā „Daugava” (1934, režisors Aleksandrs Rusteiķis).

Pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti citu režisoru uzņemšanas laukumos, Leimanis debitē režijā kā Pāvela Armanda līdzrežisors filmā „Salna pavasarī” (1955). Filmas melnbaltais attēls suģestē ar gaismēnu niansēm, kompozīcijas skaidrību un jūtu eksplozijām Zigrīdas Stungures tēlojumā. Filmās „Nauris” (1957) un „Šķēps un roze” (1959) režisors metaforiski un poētiski pretstata veco un jauno. Leimanim varēja pārmest politisko naivumu, attēlojot jaunizveidoto Padomju Latvijas valsti, taču ne dzīves izjūtas trūkumu.

Blaumaņa ekranizācija „Purva bridējs” (1966 ) ar Vijas Artmanes un Ulda Pūcīša tandēmu izprovocēja diskusiju par Blaumaņa varoņu pārāk atklāto jutekliskumu. Uzvarēja – Leimanis! Viņa filmu noskatījās miljoni visā PSRS teritorijā.

Režisora ironiskā laikmeta drāma „Pie bagātās kundzes” (1964), der visiem laikiem un katrām vēlēšanām. Tajā spilgti iezīmējas ironija par 30. gadu Latvijas sīkmanību un pašlepnumu, pārliecina emocionāli ietilpīgas pilsētas ainas un cilvēku attiecību trauslums. Leonīda Leimaņa filmās ir daudz spilgtu aktierdarbu.